Par Ritu Grendzi

Izvilkums no Lindas Treijas raksts Jaunai Gaitai 2012. gadā

                       Līdzināties upei. Par Ritu Grendzi.

          Upe sākas kā maza urdziņa. Plūstot cauri kalniem, mežiem, pļavām, laukiem un pilsētām, tā kļūst plašāka, straume straujāka. No krastiem sasūktais spēks, viss redzētais un piedzīvotais padara tozinošāku, saprotošāku un reizē spēcīgāku.   Cilvēks ir kā tāda upe, kas plūst, novēro, iegūst zināšanas, reizēm kautko atrod, reizēm – nozaudē, ceļā no sākuma uz galu. Vai mums ir jālīdzinās upei, vai mēs jau līdzinamies tai? Tās ir asociācijas kādas rodas, vērojot Ritas Grendzes telpisko darbu „Līdzināties upei“ Becoming like the River (2011). Māksliniece izmanto dažādus materiālus, kas pēc blīvuma, izskata un dabas ir atšķirīgi – smags metāls, viegls papīrs un mīksts audums. Par pamatu ir ņemta veca, smaga radiatora daļa, uz kuras kā augi atveras grāmatu vāki ar baltām lapām, starp kurām plūst krāsainas auduma lentas kā ūdens straume.

          Mani kautkas tik ļoti pievilina un piesaista pie skulpturālajiem Ritas darbiem. Vai tā ir viegli zaļa skaudība, ka domāju pilnīgi savādākā veidā par mākslu un nespētu izveidot tik telpiskus un konceptuāli poētiskus darbus? Vai tā ir intriģējošā doma, kas slēpjas darbu nosaukumos, kompozīcijā, formā un izmantotajos materiālos? Pēdējo pāris gadu darbos kā tāds stabilizējošs spēks ienāk metāls. Tekstilšķiedru tehnikās – aušanā, pīšanā u.t.t., kuras Rita pārzin un izprot (bakalaura grāds Klīvlandes mākslas institūtā Cleveland Institute of Art, Cleveland, OH un maģistra grāds Krenbrukas mākslas akadēmijā Cranbrook Academy of Art, Bloomfield Hills, MI iegūti zīmēšanas un tekstilmākslas studijās), iecerētās idejas nespēja pilnībā realizēties. Apgūstot metināšanas un lodēšanas tehnikas, māksliniecei ir iespēja, veidot skaidrākas telpisko darbu līnijas un formas. Mākslas darbi iegūst stabilitāti un patstāvību, itsevišķi risinot izstādīšanas problēmas.                         

Instalācijas meistars Latvijā, Oļegs Tilbergs, Mākslas akadēmijas studentiem, mācīja, ka instalācijās, telpiskajos objektos milzīga nozīme ir perfekti nostrādāt detaļas un panākt nobeigtības sajūtu. Ritas veidotie objekti ir akurāti, izstrādāti un reizē poētiski. Atrastie vai uzietie materiāli krājas kastēs un tad, sadzīvojuši ar Ritu kādu laiku, tie atrod savu vietu mākslas darbos. Objektā „Atzvelties“ Slouch apaļie audumu gabaliņi ar spurainajām maliņām sasprausti uz diviem metāla kātiem. Izskatās, ka starp tiem notiek attiecību kārtošana. Strīds, saruna, neliela grūstīšanās? „Lūgšana“ Prayer atgādina mūsu vēlmju „rožu kroni“. To skaitot, no kroņa kreļļu pusītēm kā tādi saraustīti ziņu gabaliņi kaudzē krīt mūsu vēlmes, iegribas, lūgumi. Izslējies kā pāvs dižojas darbs Plume, kura nosaukums nes divejādu nozīmi. Skaistais un dabīgais - putnu spalvas atveidā, katastrofālais – zemūdens naftas izplūdes nozīmē. Ritas mākslā bieži parādās lodes, puslodes, apļi („Luīzei“ For Louise, „Bez iekšpuses“ Without a Within u.c.) . Tā ir vispilnīgākā forma ne tikai fizikas, bet arī emocionālajā ziņā. Forma, kas ir mīļa, pazīstama un reizē simboliska.

          Māksliniece meistarīgi apvieno dažādus materiālus savos darbos. Pats process, kurā top māksla, Ritai ir ārkārtīgi svarīgs un iespaido gala iznākumu. Viņa sevi vairāk uzskata par materiālu mākslinieci nevis kādas noteiktas tehnikas - aušanas, metināšanas, veidošanas mākslinieci. Ar katru jauno materiālu, ko Rita apgūst un izprot, viņas vizuālā valoda paplašinās un doma tiek izteikta skaidrāk undziļāk.

          Pieejā dzīvei un domāšanā Ritai sevišķi tuva liekas gleznotāja Agnese Martina Agnes Martin, kura par primāro mākslas radīšanā uzskata iedvesmu un nevis ideju. Nesen mirusī franču izcelsmes amerikāņu māksliniece Lousie Bourgeois, ar savu spēju ekspresīvi, reizēm pat agresīvi, parādīt savā mākslā cilvēka emocionālos pārdzīvojumus, ir iespaidojusi daudzus māksliniekus, arī Ritu. Māksliniece pati atzīst, ka ļoti daudz ir ieguvusi no savām studijām Krenbrukas Mākslas akadēmijā Cranbrook Academy of Art. Viņas profesora Gerharda Knodela Gerhardt Knodel, studiju biedru un pašas skolas skandināviskās estētikas ietekme ir paliekoša vērtība Ritas radošajā attīstībā.

Ritas vārdi par 2017.gada projektu "simts raksti tiem, kas meklē gaismu"

Esmu aicināta veidot vienreizēju, nepastāvīgu izstādi Latvijas Nacionālās Bibliotēkas telpās. Bibliotēka pieprasa, ka viss darbs tiek gatavots Latvijā, ko arī darīšu šī gada aprīlī, Cēsīs.

Citās instalācijās esmu izmantojusi izejmateriālus nejēdzīgos kvantumos-šai izstādei strādāšu nedaudz citādāk: vajadzēs tikai 100 grāmatu. Simboliski viena grāmata katram Latvijas valsts gadam. Man ir nozimīgs ne tikai grāmatu skaits bet ari, ka tās būtu sarakstījuši latviešu autori un latviešu valodā. Pie reizes apsveru darba atklāšanu saistībā ar 4. maiju -  balto galdautu svētkiem. Dreļļu raksti, tipiski latviskiem galdautiem, redzami melnā marmora grīdā bibliotēkas galvenajā vestibīlā. Domāju līdzīgus rakstus izveidot savā darbā,uzsverot vizuālo saspēli starp drukāto tekstu, zīmētiem rakstiem un papīrā izgrieztiem logiem.  Griestos karinās šos masīvus dvieļus, izveidojot sapņainu vidi.

Mērķis  ir bez nostalģijas, parādīt un novērtēt kulturālo mantojumu, ko esmu saņēmusi uzaugot trimdas gados ASV. Ja dvieļu krāsu paleta atgādina Latvijas bērzu mežus, tad drukātie raksti norāda uz netaustāmo valodas un folkloras ietekmi savā estētikā. Vēlos veicināt  sarunu starp pieredzēto un esošo, ar vislielāko cieņu pret tām paaudzēm, kas uzturējuši latvisko identitāti gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Ceru, ka šī izstāde stiprinās tiltu starp Latvijā un ārpus Latvijas dzivojošus latviešus.